Tu vēlies mani pārbaudīt? Nu tad plēs cik tev spēka. Atplēs manu krūškurvi un rocies dziļāk, bet lai arī cik dziļi tu raktos vienmēr tie priekš tevis būs tikai asiņaini gaļas pikuči.

Aklums

Aizver acis, iztēlojies ka tu šeit vairs neesi.
Visa tava ģimene, visi tavi draugi un paziņas tevi nekad mūžā nav redzējuši. Tu neesi esksistējis viņiem, bet tu viņus visus zini un vēro, bet tagad tu šeit neesi. Tu esi nedzudz nostāk no visa tā, kā trešā persona. Tu skaties uz viņiem visiem.
Neiesaisties viņu dzīvēs!
     Nav taču jēgas.
Skat' jau vasara klāt un cik zilas debesis ar baltiem mākoņiem peld.
Bet viņi to jau sen vairs neredz. Itkā bērnībā aklums viņiem bijis barots.
Katrs nākošāis aizvien ar tukšāku acu skatienu. Vairs jau nav pat jēgas uzsmaidīt, jo sajūta ir biedējoša, ka tev mironis pretī stāv.
Spēsi smaidīt navei pretī, kad pienāks tavs laiks?

Mēs kā izdevība

Aizvērtām acīm

Tu

uzkāp nebūtībā

palaid un atver durvis 

palaid un atver durvis

palaid un atver durvis

Kurš gan cits

Padomā un izdari.

Sēžot istabā sienas sāk tecēt

attopos jūrā peldam, 

krasts nav redzams.

Peldu, peldu bet neredzu galu.

Atklājas, ka bija aizvērtas acis.

Atveru tās!

Izrādās ārā ir diena.

Pārtikt no zvaigznēm

Zinu cilvēces noslēpumu.

Spēju analizēt un izspriest.

Prast to un no sevis turēt prom.

Spēks, kas piemīt garam,

kurš satur ķermenī kaulus.

Tālāk par saprātu aizlidot nevar.

.....

Traukties caur debesīm,

gar jūrā pamestām bākām.

Ievilkt plaušās vakara dzestrumu,

nodzerties no mēness gaismas.

Traukties ārpus laikam nenovecojot,

sapņoju Es bērnībā.

Atrodi mani.

Eju pa ielu satieku savu bijušo draudzeni. Kopā ejot, sarunas trīdami nepamanām ka ielai pienāk gals un vienā pusē ir krauja un kraujas maja ir liels grāmatu skapis kas atstutēts pret sienu .
Nav vairs kur iet, viņa man cieši uzrāpjas mugurā un es sāku uzmanīgi līst pa grāmatu skapi.
Solis pēc soļa, kājas slīd, bet gaju kā neredzu realitātei tā neredzu. augšējās skapja kastes kustās.
Mēģināšu viņas izgāst, lai ir kur atvilkt elpu. Kustinu, kustinu, beigās arī izdodas izgāst viņu no ierindas. Apsēžamies un redzam ka caqu skapi un sienu ir tieši vieta lai tik mazi cilvēciņi kā mēs spētu turēties pie skapja un sienas un pa to spraugu nošļūkt zemē. Ar drebošām rokām pieejam pie manas un viņa man jautā, vai es to spēšu un nevēlēdamies atkal pakrist zem sievietes jūga neko neteikdams iekāpu spraugā un laidos zemē.
Viņa man sekoja, kritienam vairs nejutu bailes. Tas bija kā pasakā, tik laisks un gaisīgs kritiens. Sienas un skapja atstarpes sāka paplesties un skapja pusi sāka nomainīt arī sienu dīvainās tapetes.
Mēs sākām smieties un iekšēji jutām ka ļaunums vairs nepastāvēs
     Piezemējoties sienas atvērās vēl plašākas un  lēnām un bailīgi mēs virzijāmies uz priekšu, pēkšņi sienā pavērās caurums un histērisks jauniešu bariņš ieskrēja mūsu nesimetriskajā telpā, kurā bijām piezemējušies, kliegdami, ka jāatrod izeja no šīs vietas.
Šī telpa sāka pārveodoties es to jutu un arī redzēju, jo mans draugs aizskrēja ar bariņu izpētē atstājot mani vienu. mani pārņēma pozitīva intereses sajūta. Apkārt sāka klīst dīvainas būtnes, itkā zīmētas ar vienu rokas vilcienu. Ķermeņi tiem bija intensīvī sašvīkāti ar melnu rapītu. Dodoties tālāk manām acu skatam pavērās zaļa pļava ar saulīti un pauguriem kur mājoja vis neizsakāmākās formas melni ķinķēziņi un daudz cilvēku viņi izskatijās tik laimīgi, bet iekšēji jutu, ka zem vis šī slēpjas kas cits. Istaba, kurā piezemējāmies jau vair bija tikai kā ala. No lielajiem skapliem un krujas nebija nemiņas. Alā bija kāds tracis, tas mani ieinteresēja un devos uz turieni. Manam acu skatam pavērās kaut kas šaušelīgs, bet tajā pašā brīdī pārņēma laimes sajūta. Tur alas lielākajā velvē tieši pa vidu bija pakāries viens no ķinķēziņoiem un visi civēki ar laimīgām sejām to apmētājā ar visu kas pa rokai. Tie izskatijās tik laimīgi un ar trīcošām rokām aiz laimes es arī pievienojos. Man par to mistiskie tēli atalgoja ar greznām drēbēm, liekot manīt ja tā turpināšu iegūšu daudz ko vēl. Pēc šī notikuma izstaigāju vēl lielu gabalu piedaloties visādās atrakcijās, kā piemērām akmeņu pikošanās pret piesaitētiem ķinķēziņiem, šautriņmešana mēderā, indes barošāna jaundzimušajiem. Ar katru atrakciju jutos gandarītāka. Nākdama no kalniem es pamaniju ka visu dienu jau esmu viena un esmu sakrājusi tik daudz atalgojumus, toties vēlos vēl, bet kapēs es sāku izskatīties melna.  Pa brīdim man rokas itkā zīmētas liekas un tad redzēju ka velk kārtējo ķinķēziņu no tuvējā ezera laukā. Viņu izvilka un tam ķinķēziņam piemita kaut kas ļoti pavīstams. Divi citi tēli atdrieza vīmēto ķinķēviņu itkā tās būtu tikai drēbes un no tām izvilka manu draugu.



Tagad man ir skaidrs kas šī ir par vietu........

http://www.youtube.com/watch?v=O9beA88_66c&NR=1