Tu vēlies mani pārbaudīt? Nu tad plēs cik tev spēka. Atplēs manu krūškurvi un rocies dziļāk, bet lai arī cik dziļi tu raktos vienmēr tie priekš tevis būs tikai asiņaini gaļas pikuči.

Aklums

Aizver acis, iztēlojies ka tu šeit vairs neesi.
Visa tava ģimene, visi tavi draugi un paziņas tevi nekad mūžā nav redzējuši. Tu neesi esksistējis viņiem, bet tu viņus visus zini un vēro, bet tagad tu šeit neesi. Tu esi nedzudz nostāk no visa tā, kā trešā persona. Tu skaties uz viņiem visiem.
Neiesaisties viņu dzīvēs!
     Nav taču jēgas.
Skat' jau vasara klāt un cik zilas debesis ar baltiem mākoņiem peld.
Bet viņi to jau sen vairs neredz. Itkā bērnībā aklums viņiem bijis barots.
Katrs nākošāis aizvien ar tukšāku acu skatienu. Vairs jau nav pat jēgas uzsmaidīt, jo sajūta ir biedējoša, ka tev mironis pretī stāv.
Spēsi smaidīt navei pretī, kad pienāks tavs laiks?

Mēs kā izdevība

Aizvērtām acīm

Tu

uzkāp nebūtībā

palaid un atver durvis 

palaid un atver durvis

palaid un atver durvis

Kurš gan cits

Padomā un izdari.

Sēžot istabā sienas sāk tecēt

attopos jūrā peldam, 

krasts nav redzams.

Peldu, peldu bet neredzu galu.

Atklājas, ka bija aizvērtas acis.

Atveru tās!

Izrādās ārā ir diena.

Pārtikt no zvaigznēm

Zinu cilvēces noslēpumu.

Spēju analizēt un izspriest.

Prast to un no sevis turēt prom.

Spēks, kas piemīt garam,

kurš satur ķermenī kaulus.

Tālāk par saprātu aizlidot nevar.

.....

Traukties caur debesīm,

gar jūrā pamestām bākām.

Ievilkt plaušās vakara dzestrumu,

nodzerties no mēness gaismas.

Traukties ārpus laikam nenovecojot,

sapņoju Es bērnībā.

Atrodi mani.

Eju pa ielu satieku savu bijušo draudzeni. Kopā ejot, sarunas trīdami nepamanām ka ielai pienāk gals un vienā pusē ir krauja un kraujas maja ir liels grāmatu skapis kas atstutēts pret sienu .
Nav vairs kur iet, viņa man cieši uzrāpjas mugurā un es sāku uzmanīgi līst pa grāmatu skapi.
Solis pēc soļa, kājas slīd, bet gaju kā neredzu realitātei tā neredzu. augšējās skapja kastes kustās.
Mēģināšu viņas izgāst, lai ir kur atvilkt elpu. Kustinu, kustinu, beigās arī izdodas izgāst viņu no ierindas. Apsēžamies un redzam ka caqu skapi un sienu ir tieši vieta lai tik mazi cilvēciņi kā mēs spētu turēties pie skapja un sienas un pa to spraugu nošļūkt zemē. Ar drebošām rokām pieejam pie manas un viņa man jautā, vai es to spēšu un nevēlēdamies atkal pakrist zem sievietes jūga neko neteikdams iekāpu spraugā un laidos zemē.
Viņa man sekoja, kritienam vairs nejutu bailes. Tas bija kā pasakā, tik laisks un gaisīgs kritiens. Sienas un skapja atstarpes sāka paplesties un skapja pusi sāka nomainīt arī sienu dīvainās tapetes.
Mēs sākām smieties un iekšēji jutām ka ļaunums vairs nepastāvēs
     Piezemējoties sienas atvērās vēl plašākas un  lēnām un bailīgi mēs virzijāmies uz priekšu, pēkšņi sienā pavērās caurums un histērisks jauniešu bariņš ieskrēja mūsu nesimetriskajā telpā, kurā bijām piezemējušies, kliegdami, ka jāatrod izeja no šīs vietas.
Šī telpa sāka pārveodoties es to jutu un arī redzēju, jo mans draugs aizskrēja ar bariņu izpētē atstājot mani vienu. mani pārņēma pozitīva intereses sajūta. Apkārt sāka klīst dīvainas būtnes, itkā zīmētas ar vienu rokas vilcienu. Ķermeņi tiem bija intensīvī sašvīkāti ar melnu rapītu. Dodoties tālāk manām acu skatam pavērās zaļa pļava ar saulīti un pauguriem kur mājoja vis neizsakāmākās formas melni ķinķēziņi un daudz cilvēku viņi izskatijās tik laimīgi, bet iekšēji jutu, ka zem vis šī slēpjas kas cits. Istaba, kurā piezemējāmies jau vair bija tikai kā ala. No lielajiem skapliem un krujas nebija nemiņas. Alā bija kāds tracis, tas mani ieinteresēja un devos uz turieni. Manam acu skatam pavērās kaut kas šaušelīgs, bet tajā pašā brīdī pārņēma laimes sajūta. Tur alas lielākajā velvē tieši pa vidu bija pakāries viens no ķinķēziņoiem un visi civēki ar laimīgām sejām to apmētājā ar visu kas pa rokai. Tie izskatijās tik laimīgi un ar trīcošām rokām aiz laimes es arī pievienojos. Man par to mistiskie tēli atalgoja ar greznām drēbēm, liekot manīt ja tā turpināšu iegūšu daudz ko vēl. Pēc šī notikuma izstaigāju vēl lielu gabalu piedaloties visādās atrakcijās, kā piemērām akmeņu pikošanās pret piesaitētiem ķinķēziņiem, šautriņmešana mēderā, indes barošāna jaundzimušajiem. Ar katru atrakciju jutos gandarītāka. Nākdama no kalniem es pamaniju ka visu dienu jau esmu viena un esmu sakrājusi tik daudz atalgojumus, toties vēlos vēl, bet kapēs es sāku izskatīties melna.  Pa brīdim man rokas itkā zīmētas liekas un tad redzēju ka velk kārtējo ķinķēziņu no tuvējā ezera laukā. Viņu izvilka un tam ķinķēziņam piemita kaut kas ļoti pavīstams. Divi citi tēli atdrieza vīmēto ķinķēviņu itkā tās būtu tikai drēbes un no tām izvilka manu draugu.



Tagad man ir skaidrs kas šī ir par vietu........

http://www.youtube.com/watch?v=O9beA88_66c&NR=1

Zem kadiķa.

300 metrus aiz ierakumies mežā sēžu es.
Ir rīts un es esmu attapies kā citā pasaulē, kā citā realitātē. Ko man darīt? Viegli gaisma sitas caur manu kadiķu aizsegu un man tiešām ir bail. Esmu palicis pavisam viens. Es vairs nespēju iedomāties vai kāds dzīvs vēl ir šajā apkātrtnē izņemot kareivjus, kas asinskāri ar pirmo izdevību mani sagūstītu un nežēlīgi mocītu līdz es pieņemu zemes formu.
Šajā mirklī liekas, ka uz pasaules vairs esmu palicis tikai ar saviem sirdspukstiem. Celties un lavīties prom. Nē, man ir pārāk bail. Sūnām piekļāvies, sarāvies embrija formā es jūtu kā sentēvi tālumā dobjās balsīs dzied sēru dziesmas, it kā saugdami mani mājās, bet sajūta kā jūrniekam kuru dziedošās sirēnas vilina uz sēkļa no kura vairs neatgriezīšos.
Liekas dzīves krāsas pamazām izbāl un jūtams ir klusums, pat nav vairs tā kaitinošā sīkoņa, kura liek tev noprast par dzīvības esamību. Bet tagad, kas ir tagad? Tagad vairs pat gaisam nav smarža, jūtams tikai vēsums.
Vēl tik agrā rītā necentīšos kustēties.

Nevērība

Viņš nepamanīja, ka spilvenā iemitinājies kentaurs.

~~~

Pārsteidzoša sajūta nolaisties uz zemes, sajust arī dažreiz ka laiks var uz sekundēm apstāties.
Pēc liela skrējiena (pat pēc sprinta) nobremzēt, ievilkt elpu un atkal apzināties, ka tas miera moments ir pagājis.
Skaisti bez gala. Pacelties jau atkal spārnos, uzsākt kārtējo skrējienu un gūt baudu tā ietekmē?

Nenovirzīsimies no cilvēciskā "Es" vismaz šajā momentā.

Es: Jums saku:''Sveiki.''

Jūst aizdomājaties...

(Jūs tomēr tikai tukši izlasat.)

Sapņa lēciens.

Pieceļos, eju uz skolu, mācos, nāku mājās, paēdu, skatos filmu, aizmiegu, sapņoju, ka ir tāda spēle, kuru iternetā var spēlēt. Tev ir spēlē piešķirts kāds tēls kuru tu vari izveidot pēds savas sirds patikas. Pielikt ūsas, acu krāsu izvēlēties var pilnīgi vsu modificēt pec savas sirds patikas, nedaudz dodot cilvēkiem sajusties kā dieva spēkiem apveltītiem.
Iveidojot tēlu spēle ar sākties. Tu esi kā kalna kūrortiņa apmeklētājs. Tev tiek piešķirta naudiņa un tev jāatpūšas tur un arī jāspēj kaut kādā veidā nopelnīt lai spētu atpūsties vis ilgāk un greznāk.
Sākumā tu paņem mazu guļbūves namiņu kurš  nemaz tik traki tev neizmaksāja, bet jau no pirmās dienas kopš uzzināji par kūrora greznāko numuriņu pašā kalna galā tu nospriedi mērķi tur nokļūt, jo tur taču pats prezidetnts tad brauc pie tevis ciemos atpūsties. Cītīgi meklējot, atrodot darbu par slēpošanas instruktoru, tu nopelni pietiekami daudz naudiņu lai izīrētu ilgi kāroto nummuriņu.
Tu ievācies, visa pasaule tev ir pie kājām tev ir apsildīta āra baseins, apsildēmās grīdas un vispārir tik silts ka cilvēks spēj tikai šortiņos staigāt un viņam būs silti.
Peldies ar draugiem kurus esi uzaicinājis šo dienu pavadīt kopā un pat prezidents šodien brauciemos pie mums.
Tiko izkāpuši no baseina, helikopters pielidoja ar varas vīriem kuri sāka apšudi. Ļoti sabijos par bērnu kurš spēlējās dzīvojamajā istabā. skrāju iekšā bet varas vīri jau bija tikuši mājā un sākuši apšaudi.
            Es nepaspēju...
Sāku bēgt uz baseinu nu pārkāpu pāraisenai tājākajai malai, kura bija viena ar mājas tālāko sienu un pārkāpjot sienai biju izsprucis taču vēl guļot uz zemes, lai varas vīri neierauga mani neierauga, noskatijās kā tika savākts viens cilvēks, jo pārējie vairs tur nestaigāja

Kaustība caur vēju.

Gulēju gultā un nekustējos.
(Nekas nesanāca). Vāļājos bet.
Ai  pfffffffffffffffffffff.
Nebūs te nekāds pelēkais stāsts.
Krāsa vienkārša un maza kā paklājiņš, bet man to ir milijoniem.
Iedegt katras ielas lukturi, kartas mājas loga un cilvēka iekšējo kvēlspuldzi.
Skriet un paspēt. Izdoties un ķert.
Katrā krāsā iedegušās tauriņa majestātiskās buras dodas pertīm nezināmajiem debeszilās krāsas hrizonta diegiem.

Teātris

Gāju pa ielu un ieraudziju teātri. Teātris parast kā jau visi.
Iegāju iekšā un domāju nopirkšu biļeti uz izrādi. Nezināju ko lai skatās tapēc jautāju pārdevējai.
Taču viņa man ieteica tikai vienīgo izrādi kura viņiem ir. Izrāde bez nosaukuma, izrādes laiks 00:00.
Sagaidiju pusnakti un devos zālē iekšā un nosēdos zāles viducī , lai vislabāk dzirdētu un redzētu.
Lielais sarkanais priekšauts bija aivērts. Un vēl neviens cilvēks nebija atnācis. pēc kāda laiciņa kad jau pirmais zvans noskanēja sāku šaubīties vai izrāde vispār notiks, taču pēc otrā zvana nevienam neierodoties pazuda gaismas un sāka skanēt blāva mūzika fonā.
Priekškars atvērās un tur stāvēja trīs tēli, kā mūki, tik stalti un graciozi, tajā pašā laikā itkā nedaudz noliekuši galvas uz zemes pusi un meditētu.
Dīvainā kārtā viņiem nebija ne halātu, ne bībeļu un pat ne krustu.
Likās ka vienīgais kas viņiem ir, tā ir mana uzmanība.
"Ei, grēciniek!"
------------------------------------------------------
Vienīgais kurš sēž zālē esi Tu.

Part 3.1

                                 Kārtējā diena iedomu pasaulē.

Vai katra doma ir galvenā savā dzīves ceļā vai tikai kalps kādam karalim?

Part 3.

Prrrrrrra.
Ceļamies veļamies, krītam līdz.
Kādu dienu iedomu pasaulē, visā domu lidojumā lidoja maza doma. Ar savu mērķi. Tālāk aizvien tālāk pavilkt prātu ceļā. Prāts kā kuģis vai bumba un katra doma dzinējspēks, kas ar savu spēku dzen uz priekšu kuģi neatskatoties. Dzīties caur visuma tuneli, gar spožajām planētām un zvaigznēm.

Part 2.

Prrra aiziet!
Iedomu pasulē, katrai domai ir savi spārni, viņi netiek lietoti lai aizbēgtu no kaut kā, tie ir domāti lai kaut ko sasniegtu.
Pār katru karaļzemes novadu pārvalda dizciplinētas nervu šūnas. Karaļvalsti pilnībā varētu pārdalīt uz psēm - melnā un baltā, labā un ļaunā. Un katrā no šīm daļām iedalās novados, vēl sīkāk reģionos un visam tam pašā vidū uzcelta pils, kur karalis ar saviem padotajiem valda pār visu.
  Vienīgā dīvainība kas piemita karaļvalstij bija tas, ka tur neeksistēja skaņa.Tā nebija vajadzīga, jo domām nav vajadzība pēc mutes lai kaut ko pateiktu vai ausis lai kaut ko sadzirdētu. Piedzimsto tā mir savs mērķis un tā ir tikai tāda vienīgā, tapēc mērķis jau bija nostādīts.
  Nemitīga laiska plūsma, dinamiska darbība, skarbais dzīves ritējums - tikai tas notiek šajā iedomu pasaulē.
Dažreiz pat liekas, ka katra doma sitas kā ret sienu, bet vai tomēr tā ir. Vai tas ir vienaldzīgi? Sisties, reizi pakaļ reizei, stundu pakaļ stundai, dienu pēc dienas, pret ķieģeļa sienu. Vai tiešām ir jēga? Droši vien to karalis ir kādreiz apdomājis. Bet viņš zināja - triecies kaut vai pret betona sienu kādu dienu viņai būs jābrūk. Tāpēs arī domas neapstājas, kā priotiskākie karavīri nemet plinti krūmos, neapstājas un neskatās uz atpakaļu. Viņi srien ar savu mērķi. Neviens šķērslis nav neuzvarams. Gulies, lec, tupies un turpini skriet, neapstājies!

 

Iedomu pasaule.

Prrrraaa!
Aiziet, itkā sēžam telpā, bet galvā kā iedomu pasaule rosās domas. Katra ar savu ceļu (katra ar savu dzīves mēķi) skrien un veido dzīvību.
Pasaule lielu kalnu ietverta. Dzīvo mazas domas, idejas, atmiņas un sapņi. Katram no viņiem ir sava mājiņa, katrai savs darbiņš, sava ģimenīte un cerības. Visas karaļvalsts vidū bija uzcelta liela pils. Izteikti lieli laukakmeņi tika spciāli savesti no tālākajām zemēm, lai tikai izveidotu pils mūri. Usz katru debespusi vērās 72 lielgabali, 3 strēlnieku divīzijas, 2 novērošanas torņi. Mūra vidū dzīvoja karalis un viņa troņmantikieki greznā pilī, kura slējās 5 reizes augstāk nekā viņu varenais mūris. Pa pils graznajiem koridoriem varēja satikt tikai dižciltīgākās personas.
Piemērām, pils trešajā stāvā, pašā tālākajā ziemeļbloka dzīvoklītī bija iemmitinājies  pats talantīgākais sapņu indžinieris. Ejot jo augstāk jo iespaidīgākas personas satiec,  kā piemērām trīs simtā sāva toņmantinietku izcilākos padomdevējus, viņiem karalis ir atvēlējis veselus astoņus pils stāvus.
 Pils pašā pēdējā stāvā dzīvoja Karalis - circenis garām kājām, vienmēr turēdams savu zizli sev balkus. Tikai dīvainu zizlis var tik pienācīgi izmantos, kad karalis ieņēma savu vareno troņa vietu, kura  ir tikai trīsdesmit piecus centimetrus augsta, taču aizņem vietau kādus divus kubikmetrus uz grīdas. Nē karalis nebija resns, taču viņam jau no sākta galā ir patikuši lieli un mīksti spiveni. Kralim bija lielas, dziļas un mirdzošas acis. Viņš vienmēr izskatijās kā domās iegrimis, kā nemitīgi pācilādams kādus skumju notikumu savā galvā, satraucies un noraizējies.
Karalim bija divi mantinieki (labā un kreisā roka). pie labās rokas sēdēja miega pelīte, kura katru vakaru skrēja ik pie katra aus un iečukstētu miega vārdus, lai varētu iemigt. Bet pie kreisās rokas sēdēja Lietuvēns, kurš vajāja tos kuri iemiguši....

Ūdens lāses.

Sveiki!

Izdomāju, ka kaut kas ir atkal jāuzraksta, citādi tukš ā pulkstenī na ko dzīvot.

Šodien ir tiešā sasodīti laba diena. Neskatoties šī ir viena no aukstākajām ziemā Latvijā pēdējo gadu laikā, kā arī ir iespēja šim lielajam anticiklonam pārspēt vispār kopējo norišņu mērijuma augstumu visā mērišanas vēsturē pagaidām tie ir bijuši 792mm, bet cerēsim ka šogad būs vairāk un būsim piedzīvjuši kādu kārtējo lielo notikumu ko stāstīt saviem mazbērniem, vai arī vienkārši atcerēties par to.

Atvēru logu, jo gribēju uzzināt kāds ārā laiks, bet izrādās ka logs ir piesalis pie segām ko esmu apklājis pie palodzes šķirbām, lai augstums netiek klāt.

Beigās kaut kā dabuju vaļā logu, atplēšot segas no loga, sieklīgi ir tas ka plēšot segu pūkas palika pie loga, es nezinu kapēc man ats lika pasmaidīt, laikam tapēc ka biju mazāks man ome atļāva spēlēties ar ledu, kurš bij sakrājies pa nakti un piesalis pie stikla virtuvē.

Jā.

Tātad kad biju paraudzijos kas notiek ārā un kāda temperatūra, mēģināju taisīt logu ciet, bet tā šķirbas bija piekritušas ar sniegu, kurš bija sakrājies aiz loga.

piesitos vairāk ar spēku, logs saspieda sniegu ļaujot loga aizvēršanu istenojamu.

Tieši tajā brīdī kad biju aizvēris logu divas ūdens lāses lielā ātrumā triecās pa stiklu uz leju atstājot savas slapjās pēdas uz loga virsmas. Un pirmo reizi mūžā es tiešām nolēroju kā tās sasalst manā acu priekšā. Skrēja skrēja, bet ar katru sekundi sals mina lāsītēm uz papēžiem, beigās palēninādams viņas un noķerdams tās loga vidū, pilnībā tās apstādinājis.

Dīvaini bet katrā mazākajā dzīves sīkumā spēju saskatīt dzīves ritējumu.

Ņemot par piemēru šīs pašas ūdens lāsītes un salu. Viņas uzsāk ceļu loga augšdaļā (sākumā, kā mēs visi), tad sāk triekties un spēt pēc iespējas tālāk līdxz loga lejai, bet uzsākot skrējienu sals tevi sāk ķert un tev jāspēj tikai ātrāk skiet un pēc iespējas garākas pēdas pēc sevis atstāt.

City and Colour - Love don't live here anymore (Rose Royce cover)