Saprāta ieleja.

Nedrīkst gausties, citādi vēl emmmm ...
Isti nezinu bet nu ko par to. Tā..
Vienu stāstu no šodienas dzīves. Palūkojoties ārā šodien atkal rūpniecība rit pilnā sparā. Veicais bruģis jau sen vairs nav saus. Kučieri arī pat šodien nesteidzas nogādāt savus pasažierus uz saviem galapunktiem, jo šodien mūsu šaurajās ielās iepūta jaunais ziemas vējš, kurš katru nabaga cilvēku drebuļoties sauc.
Šī ir tā diena kad vis ir sācies nedaudz lēnāk.
Topmēr tas netraucē mūsu darbību. Šajās lēnajās dienās mēs īsti neko neplānojam.
Man patīk skatīties caur logu. Tur vienmēr var saskatīt kaut ko jaunu. tu vari vērot dzīvi, nevis skatīties tos kubikianos atēlus viesu istabā. Man patīk skatīties caur logu, bet man kauns, jo tad citi cilvēki kas tevi pamana, ka viņus tu vēro, viņi sāk domāt, ka tu esi nedaudz atšķirīgs.

Pag, pag šķiet ka saule iespīd pelēkajās ielās un vis kļūst aizvien saulaināks.
Mājas kā ar sejām pret sauli pavērušā un izbauda to. Dižā piecstāvu māja nostājusies ar seju pret savu pagalmu kurš atbrīvo viņai vietu no nevēlamiem šķēršļiem, lai izbaudītus siltos saules starus. Blakus piecstāvīgajai mājai stāv kokiem ielenktā dzeltenā māja, kurai par laimi rudens ir klāt atnācis palīdzēt un kokiem visas lapas nokratijis nost. Viņai vairs arī nevajag stiepties pāri kokiem, jo nabaga kociņi vairs nevar aizturēt sauli no dzeltenās mājiņas.
Sekojot šādiem notikumiem pie loga tev šķiet ka tu kaut kur piedalies visā tajā procesā un uz īsu brīdi nesēdi tur kur tu sēdi. Aizmirsties, bet tomēr pakļauties, vienīgais ko spējam darīt.