300 metrus aiz ierakumies mežā sēžu es.
Ir rīts un es esmu attapies kā citā pasaulē, kā citā realitātē. Ko man darīt? Viegli gaisma sitas caur manu kadiķu aizsegu un man tiešām ir bail. Esmu palicis pavisam viens. Es vairs nespēju iedomāties vai kāds dzīvs vēl ir šajā apkātrtnē izņemot kareivjus, kas asinskāri ar pirmo izdevību mani sagūstītu un nežēlīgi mocītu līdz es pieņemu zemes formu.
Šajā mirklī liekas, ka uz pasaules vairs esmu palicis tikai ar saviem sirdspukstiem. Celties un lavīties prom. Nē, man ir pārāk bail. Sūnām piekļāvies, sarāvies embrija formā es jūtu kā sentēvi tālumā dobjās balsīs dzied sēru dziesmas, it kā saugdami mani mājās, bet sajūta kā jūrniekam kuru dziedošās sirēnas vilina uz sēkļa no kura vairs neatgriezīšos.
Liekas dzīves krāsas pamazām izbāl un jūtams ir klusums, pat nav vairs tā kaitinošā sīkoņa, kura liek tev noprast par dzīvības esamību. Bet tagad, kas ir tagad? Tagad vairs pat gaisam nav smarža, jūtams tikai vēsums.
Vēl tik agrā rītā necentīšos kustēties.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru