Sēžot istabā sienas sāk tecēt

attopos jūrā peldam, 

krasts nav redzams.

Peldu, peldu bet neredzu galu.

Atklājas, ka bija aizvērtas acis.

Atveru tās!

Izrādās ārā ir diena.

Pārtikt no zvaigznēm

Zinu cilvēces noslēpumu.

Spēju analizēt un izspriest.

Prast to un no sevis turēt prom.

Spēks, kas piemīt garam,

kurš satur ķermenī kaulus.

Tālāk par saprātu aizlidot nevar.

.....

Traukties caur debesīm,

gar jūrā pamestām bākām.

Ievilkt plaušās vakara dzestrumu,

nodzerties no mēness gaismas.

Traukties ārpus laikam nenovecojot,

sapņoju Es bērnībā.

Atrodi mani.

Eju pa ielu satieku savu bijušo draudzeni. Kopā ejot, sarunas trīdami nepamanām ka ielai pienāk gals un vienā pusē ir krauja un kraujas maja ir liels grāmatu skapis kas atstutēts pret sienu .
Nav vairs kur iet, viņa man cieši uzrāpjas mugurā un es sāku uzmanīgi līst pa grāmatu skapi.
Solis pēc soļa, kājas slīd, bet gaju kā neredzu realitātei tā neredzu. augšējās skapja kastes kustās.
Mēģināšu viņas izgāst, lai ir kur atvilkt elpu. Kustinu, kustinu, beigās arī izdodas izgāst viņu no ierindas. Apsēžamies un redzam ka caqu skapi un sienu ir tieši vieta lai tik mazi cilvēciņi kā mēs spētu turēties pie skapja un sienas un pa to spraugu nošļūkt zemē. Ar drebošām rokām pieejam pie manas un viņa man jautā, vai es to spēšu un nevēlēdamies atkal pakrist zem sievietes jūga neko neteikdams iekāpu spraugā un laidos zemē.
Viņa man sekoja, kritienam vairs nejutu bailes. Tas bija kā pasakā, tik laisks un gaisīgs kritiens. Sienas un skapja atstarpes sāka paplesties un skapja pusi sāka nomainīt arī sienu dīvainās tapetes.
Mēs sākām smieties un iekšēji jutām ka ļaunums vairs nepastāvēs
     Piezemējoties sienas atvērās vēl plašākas un  lēnām un bailīgi mēs virzijāmies uz priekšu, pēkšņi sienā pavērās caurums un histērisks jauniešu bariņš ieskrēja mūsu nesimetriskajā telpā, kurā bijām piezemējušies, kliegdami, ka jāatrod izeja no šīs vietas.
Šī telpa sāka pārveodoties es to jutu un arī redzēju, jo mans draugs aizskrēja ar bariņu izpētē atstājot mani vienu. mani pārņēma pozitīva intereses sajūta. Apkārt sāka klīst dīvainas būtnes, itkā zīmētas ar vienu rokas vilcienu. Ķermeņi tiem bija intensīvī sašvīkāti ar melnu rapītu. Dodoties tālāk manām acu skatam pavērās zaļa pļava ar saulīti un pauguriem kur mājoja vis neizsakāmākās formas melni ķinķēziņi un daudz cilvēku viņi izskatijās tik laimīgi, bet iekšēji jutu, ka zem vis šī slēpjas kas cits. Istaba, kurā piezemējāmies jau vair bija tikai kā ala. No lielajiem skapliem un krujas nebija nemiņas. Alā bija kāds tracis, tas mani ieinteresēja un devos uz turieni. Manam acu skatam pavērās kaut kas šaušelīgs, bet tajā pašā brīdī pārņēma laimes sajūta. Tur alas lielākajā velvē tieši pa vidu bija pakāries viens no ķinķēziņoiem un visi civēki ar laimīgām sejām to apmētājā ar visu kas pa rokai. Tie izskatijās tik laimīgi un ar trīcošām rokām aiz laimes es arī pievienojos. Man par to mistiskie tēli atalgoja ar greznām drēbēm, liekot manīt ja tā turpināšu iegūšu daudz ko vēl. Pēc šī notikuma izstaigāju vēl lielu gabalu piedaloties visādās atrakcijās, kā piemērām akmeņu pikošanās pret piesaitētiem ķinķēziņiem, šautriņmešana mēderā, indes barošāna jaundzimušajiem. Ar katru atrakciju jutos gandarītāka. Nākdama no kalniem es pamaniju ka visu dienu jau esmu viena un esmu sakrājusi tik daudz atalgojumus, toties vēlos vēl, bet kapēs es sāku izskatīties melna.  Pa brīdim man rokas itkā zīmētas liekas un tad redzēju ka velk kārtējo ķinķēziņu no tuvējā ezera laukā. Viņu izvilka un tam ķinķēziņam piemita kaut kas ļoti pavīstams. Divi citi tēli atdrieza vīmēto ķinķēviņu itkā tās būtu tikai drēbes un no tām izvilka manu draugu.



Tagad man ir skaidrs kas šī ir par vietu........

http://www.youtube.com/watch?v=O9beA88_66c&NR=1

Zem kadiķa.

300 metrus aiz ierakumies mežā sēžu es.
Ir rīts un es esmu attapies kā citā pasaulē, kā citā realitātē. Ko man darīt? Viegli gaisma sitas caur manu kadiķu aizsegu un man tiešām ir bail. Esmu palicis pavisam viens. Es vairs nespēju iedomāties vai kāds dzīvs vēl ir šajā apkātrtnē izņemot kareivjus, kas asinskāri ar pirmo izdevību mani sagūstītu un nežēlīgi mocītu līdz es pieņemu zemes formu.
Šajā mirklī liekas, ka uz pasaules vairs esmu palicis tikai ar saviem sirdspukstiem. Celties un lavīties prom. Nē, man ir pārāk bail. Sūnām piekļāvies, sarāvies embrija formā es jūtu kā sentēvi tālumā dobjās balsīs dzied sēru dziesmas, it kā saugdami mani mājās, bet sajūta kā jūrniekam kuru dziedošās sirēnas vilina uz sēkļa no kura vairs neatgriezīšos.
Liekas dzīves krāsas pamazām izbāl un jūtams ir klusums, pat nav vairs tā kaitinošā sīkoņa, kura liek tev noprast par dzīvības esamību. Bet tagad, kas ir tagad? Tagad vairs pat gaisam nav smarža, jūtams tikai vēsums.
Vēl tik agrā rītā necentīšos kustēties.

Nevērība

Viņš nepamanīja, ka spilvenā iemitinājies kentaurs.

~~~

Pārsteidzoša sajūta nolaisties uz zemes, sajust arī dažreiz ka laiks var uz sekundēm apstāties.
Pēc liela skrējiena (pat pēc sprinta) nobremzēt, ievilkt elpu un atkal apzināties, ka tas miera moments ir pagājis.
Skaisti bez gala. Pacelties jau atkal spārnos, uzsākt kārtējo skrējienu un gūt baudu tā ietekmē?

Nenovirzīsimies no cilvēciskā "Es" vismaz šajā momentā.

Es: Jums saku:''Sveiki.''

Jūst aizdomājaties...

(Jūs tomēr tikai tukši izlasat.)

Sapņa lēciens.

Pieceļos, eju uz skolu, mācos, nāku mājās, paēdu, skatos filmu, aizmiegu, sapņoju, ka ir tāda spēle, kuru iternetā var spēlēt. Tev ir spēlē piešķirts kāds tēls kuru tu vari izveidot pēds savas sirds patikas. Pielikt ūsas, acu krāsu izvēlēties var pilnīgi vsu modificēt pec savas sirds patikas, nedaudz dodot cilvēkiem sajusties kā dieva spēkiem apveltītiem.
Iveidojot tēlu spēle ar sākties. Tu esi kā kalna kūrortiņa apmeklētājs. Tev tiek piešķirta naudiņa un tev jāatpūšas tur un arī jāspēj kaut kādā veidā nopelnīt lai spētu atpūsties vis ilgāk un greznāk.
Sākumā tu paņem mazu guļbūves namiņu kurš  nemaz tik traki tev neizmaksāja, bet jau no pirmās dienas kopš uzzināji par kūrora greznāko numuriņu pašā kalna galā tu nospriedi mērķi tur nokļūt, jo tur taču pats prezidetnts tad brauc pie tevis ciemos atpūsties. Cītīgi meklējot, atrodot darbu par slēpošanas instruktoru, tu nopelni pietiekami daudz naudiņu lai izīrētu ilgi kāroto nummuriņu.
Tu ievācies, visa pasaule tev ir pie kājām tev ir apsildīta āra baseins, apsildēmās grīdas un vispārir tik silts ka cilvēks spēj tikai šortiņos staigāt un viņam būs silti.
Peldies ar draugiem kurus esi uzaicinājis šo dienu pavadīt kopā un pat prezidents šodien brauciemos pie mums.
Tiko izkāpuši no baseina, helikopters pielidoja ar varas vīriem kuri sāka apšudi. Ļoti sabijos par bērnu kurš spēlējās dzīvojamajā istabā. skrāju iekšā bet varas vīri jau bija tikuši mājā un sākuši apšaudi.
            Es nepaspēju...
Sāku bēgt uz baseinu nu pārkāpu pāraisenai tājākajai malai, kura bija viena ar mājas tālāko sienu un pārkāpjot sienai biju izsprucis taču vēl guļot uz zemes, lai varas vīri neierauga mani neierauga, noskatijās kā tika savākts viens cilvēks, jo pārējie vairs tur nestaigāja