Aiziet, itkā sēžam telpā, bet galvā kā iedomu pasaule rosās domas. Katra ar savu ceļu (katra ar savu dzīves mēķi) skrien un veido dzīvību.
Pasaule lielu kalnu ietverta. Dzīvo mazas domas, idejas, atmiņas un sapņi. Katram no viņiem ir sava mājiņa, katrai savs darbiņš, sava ģimenīte un cerības. Visas karaļvalsts vidū bija uzcelta liela pils. Izteikti lieli laukakmeņi tika spciāli savesti no tālākajām zemēm, lai tikai izveidotu pils mūri. Usz katru debespusi vērās 72 lielgabali, 3 strēlnieku divīzijas, 2 novērošanas torņi. Mūra vidū dzīvoja karalis un viņa troņmantikieki greznā pilī, kura slējās 5 reizes augstāk nekā viņu varenais mūris. Pa pils graznajiem koridoriem varēja satikt tikai dižciltīgākās personas.
Piemērām, pils trešajā stāvā, pašā tālākajā ziemeļbloka dzīvoklītī bija iemmitinājies pats talantīgākais sapņu indžinieris. Ejot jo augstāk jo iespaidīgākas personas satiec, kā piemērām trīs simtā sāva toņmantinietku izcilākos padomdevējus, viņiem karalis ir atvēlējis veselus astoņus pils stāvus.
Pils pašā pēdējā stāvā dzīvoja Karalis - circenis garām kājām, vienmēr turēdams savu zizli sev balkus. Tikai dīvainu zizlis var tik pienācīgi izmantos, kad karalis ieņēma savu vareno troņa vietu, kura ir tikai trīsdesmit piecus centimetrus augsta, taču aizņem vietau kādus divus kubikmetrus uz grīdas. Nē karalis nebija resns, taču viņam jau no sākta galā ir patikuši lieli un mīksti spiveni. Kralim bija lielas, dziļas un mirdzošas acis. Viņš vienmēr izskatijās kā domās iegrimis, kā nemitīgi pācilādams kādus skumju notikumu savā galvā, satraucies un noraizējies.
Karalim bija divi mantinieki (labā un kreisā roka). pie labās rokas sēdēja miega pelīte, kura katru vakaru skrēja ik pie katra aus un iečukstētu miega vārdus, lai varētu iemigt. Bet pie kreisās rokas sēdēja Lietuvēns, kurš vajāja tos kuri iemiguši....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru