Iedomu pasulē, katrai domai ir savi spārni, viņi netiek lietoti lai aizbēgtu no kaut kā, tie ir domāti lai kaut ko sasniegtu.
Pār katru karaļzemes novadu pārvalda dizciplinētas nervu šūnas. Karaļvalsti pilnībā varētu pārdalīt uz psēm - melnā un baltā, labā un ļaunā. Un katrā no šīm daļām iedalās novados, vēl sīkāk reģionos un visam tam pašā vidū uzcelta pils, kur karalis ar saviem padotajiem valda pār visu.
Vienīgā dīvainība kas piemita karaļvalstij bija tas, ka tur neeksistēja skaņa.Tā nebija vajadzīga, jo domām nav vajadzība pēc mutes lai kaut ko pateiktu vai ausis lai kaut ko sadzirdētu. Piedzimsto tā mir savs mērķis un tā ir tikai tāda vienīgā, tapēc mērķis jau bija nostādīts.
Nemitīga laiska plūsma, dinamiska darbība, skarbais dzīves ritējums - tikai tas notiek šajā iedomu pasaulē.
Dažreiz pat liekas, ka katra doma sitas kā ret sienu, bet vai tomēr tā ir. Vai tas ir vienaldzīgi? Sisties, reizi pakaļ reizei, stundu pakaļ stundai, dienu pēc dienas, pret ķieģeļa sienu. Vai tiešām ir jēga? Droši vien to karalis ir kādreiz apdomājis. Bet viņš zināja - triecies kaut vai pret betona sienu kādu dienu viņai būs jābrūk. Tāpēs arī domas neapstājas, kā priotiskākie karavīri nemet plinti krūmos, neapstājas un neskatās uz atpakaļu. Viņi srien ar savu mērķi. Neviens šķērslis nav neuzvarams. Gulies, lec, tupies un turpini skriet, neapstājies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru