Zem kadiķa.

300 metrus aiz ierakumies mežā sēžu es.
Ir rīts un es esmu attapies kā citā pasaulē, kā citā realitātē. Ko man darīt? Viegli gaisma sitas caur manu kadiķu aizsegu un man tiešām ir bail. Esmu palicis pavisam viens. Es vairs nespēju iedomāties vai kāds dzīvs vēl ir šajā apkātrtnē izņemot kareivjus, kas asinskāri ar pirmo izdevību mani sagūstītu un nežēlīgi mocītu līdz es pieņemu zemes formu.
Šajā mirklī liekas, ka uz pasaules vairs esmu palicis tikai ar saviem sirdspukstiem. Celties un lavīties prom. Nē, man ir pārāk bail. Sūnām piekļāvies, sarāvies embrija formā es jūtu kā sentēvi tālumā dobjās balsīs dzied sēru dziesmas, it kā saugdami mani mājās, bet sajūta kā jūrniekam kuru dziedošās sirēnas vilina uz sēkļa no kura vairs neatgriezīšos.
Liekas dzīves krāsas pamazām izbāl un jūtams ir klusums, pat nav vairs tā kaitinošā sīkoņa, kura liek tev noprast par dzīvības esamību. Bet tagad, kas ir tagad? Tagad vairs pat gaisam nav smarža, jūtams tikai vēsums.
Vēl tik agrā rītā necentīšos kustēties.

Nevērība

Viņš nepamanīja, ka spilvenā iemitinājies kentaurs.

~~~

Pārsteidzoša sajūta nolaisties uz zemes, sajust arī dažreiz ka laiks var uz sekundēm apstāties.
Pēc liela skrējiena (pat pēc sprinta) nobremzēt, ievilkt elpu un atkal apzināties, ka tas miera moments ir pagājis.
Skaisti bez gala. Pacelties jau atkal spārnos, uzsākt kārtējo skrējienu un gūt baudu tā ietekmē?

Nenovirzīsimies no cilvēciskā "Es" vismaz šajā momentā.

Es: Jums saku:''Sveiki.''

Jūst aizdomājaties...

(Jūs tomēr tikai tukši izlasat.)

Sapņa lēciens.

Pieceļos, eju uz skolu, mācos, nāku mājās, paēdu, skatos filmu, aizmiegu, sapņoju, ka ir tāda spēle, kuru iternetā var spēlēt. Tev ir spēlē piešķirts kāds tēls kuru tu vari izveidot pēds savas sirds patikas. Pielikt ūsas, acu krāsu izvēlēties var pilnīgi vsu modificēt pec savas sirds patikas, nedaudz dodot cilvēkiem sajusties kā dieva spēkiem apveltītiem.
Iveidojot tēlu spēle ar sākties. Tu esi kā kalna kūrortiņa apmeklētājs. Tev tiek piešķirta naudiņa un tev jāatpūšas tur un arī jāspēj kaut kādā veidā nopelnīt lai spētu atpūsties vis ilgāk un greznāk.
Sākumā tu paņem mazu guļbūves namiņu kurš  nemaz tik traki tev neizmaksāja, bet jau no pirmās dienas kopš uzzināji par kūrora greznāko numuriņu pašā kalna galā tu nospriedi mērķi tur nokļūt, jo tur taču pats prezidetnts tad brauc pie tevis ciemos atpūsties. Cītīgi meklējot, atrodot darbu par slēpošanas instruktoru, tu nopelni pietiekami daudz naudiņu lai izīrētu ilgi kāroto nummuriņu.
Tu ievācies, visa pasaule tev ir pie kājām tev ir apsildīta āra baseins, apsildēmās grīdas un vispārir tik silts ka cilvēks spēj tikai šortiņos staigāt un viņam būs silti.
Peldies ar draugiem kurus esi uzaicinājis šo dienu pavadīt kopā un pat prezidents šodien brauciemos pie mums.
Tiko izkāpuši no baseina, helikopters pielidoja ar varas vīriem kuri sāka apšudi. Ļoti sabijos par bērnu kurš spēlējās dzīvojamajā istabā. skrāju iekšā bet varas vīri jau bija tikuši mājā un sākuši apšaudi.
            Es nepaspēju...
Sāku bēgt uz baseinu nu pārkāpu pāraisenai tājākajai malai, kura bija viena ar mājas tālāko sienu un pārkāpjot sienai biju izsprucis taču vēl guļot uz zemes, lai varas vīri neierauga mani neierauga, noskatijās kā tika savākts viens cilvēks, jo pārējie vairs tur nestaigāja

Kaustība caur vēju.

Gulēju gultā un nekustējos.
(Nekas nesanāca). Vāļājos bet.
Ai  pfffffffffffffffffffff.
Nebūs te nekāds pelēkais stāsts.
Krāsa vienkārša un maza kā paklājiņš, bet man to ir milijoniem.
Iedegt katras ielas lukturi, kartas mājas loga un cilvēka iekšējo kvēlspuldzi.
Skriet un paspēt. Izdoties un ķert.
Katrā krāsā iedegušās tauriņa majestātiskās buras dodas pertīm nezināmajiem debeszilās krāsas hrizonta diegiem.

Teātris

Gāju pa ielu un ieraudziju teātri. Teātris parast kā jau visi.
Iegāju iekšā un domāju nopirkšu biļeti uz izrādi. Nezināju ko lai skatās tapēc jautāju pārdevējai.
Taču viņa man ieteica tikai vienīgo izrādi kura viņiem ir. Izrāde bez nosaukuma, izrādes laiks 00:00.
Sagaidiju pusnakti un devos zālē iekšā un nosēdos zāles viducī , lai vislabāk dzirdētu un redzētu.
Lielais sarkanais priekšauts bija aivērts. Un vēl neviens cilvēks nebija atnācis. pēc kāda laiciņa kad jau pirmais zvans noskanēja sāku šaubīties vai izrāde vispār notiks, taču pēc otrā zvana nevienam neierodoties pazuda gaismas un sāka skanēt blāva mūzika fonā.
Priekškars atvērās un tur stāvēja trīs tēli, kā mūki, tik stalti un graciozi, tajā pašā laikā itkā nedaudz noliekuši galvas uz zemes pusi un meditētu.
Dīvainā kārtā viņiem nebija ne halātu, ne bībeļu un pat ne krustu.
Likās ka vienīgais kas viņiem ir, tā ir mana uzmanība.
"Ei, grēciniek!"
------------------------------------------------------
Vienīgais kurš sēž zālē esi Tu.

Part 3.1

                                 Kārtējā diena iedomu pasaulē.

Vai katra doma ir galvenā savā dzīves ceļā vai tikai kalps kādam karalim?