Kaustība caur vēju.

Gulēju gultā un nekustējos.
(Nekas nesanāca). Vāļājos bet.
Ai  pfffffffffffffffffffff.
Nebūs te nekāds pelēkais stāsts.
Krāsa vienkārša un maza kā paklājiņš, bet man to ir milijoniem.
Iedegt katras ielas lukturi, kartas mājas loga un cilvēka iekšējo kvēlspuldzi.
Skriet un paspēt. Izdoties un ķert.
Katrā krāsā iedegušās tauriņa majestātiskās buras dodas pertīm nezināmajiem debeszilās krāsas hrizonta diegiem.

Teātris

Gāju pa ielu un ieraudziju teātri. Teātris parast kā jau visi.
Iegāju iekšā un domāju nopirkšu biļeti uz izrādi. Nezināju ko lai skatās tapēc jautāju pārdevējai.
Taču viņa man ieteica tikai vienīgo izrādi kura viņiem ir. Izrāde bez nosaukuma, izrādes laiks 00:00.
Sagaidiju pusnakti un devos zālē iekšā un nosēdos zāles viducī , lai vislabāk dzirdētu un redzētu.
Lielais sarkanais priekšauts bija aivērts. Un vēl neviens cilvēks nebija atnācis. pēc kāda laiciņa kad jau pirmais zvans noskanēja sāku šaubīties vai izrāde vispār notiks, taču pēc otrā zvana nevienam neierodoties pazuda gaismas un sāka skanēt blāva mūzika fonā.
Priekškars atvērās un tur stāvēja trīs tēli, kā mūki, tik stalti un graciozi, tajā pašā laikā itkā nedaudz noliekuši galvas uz zemes pusi un meditētu.
Dīvainā kārtā viņiem nebija ne halātu, ne bībeļu un pat ne krustu.
Likās ka vienīgais kas viņiem ir, tā ir mana uzmanība.
"Ei, grēciniek!"
------------------------------------------------------
Vienīgais kurš sēž zālē esi Tu.

Part 3.1

                                 Kārtējā diena iedomu pasaulē.

Vai katra doma ir galvenā savā dzīves ceļā vai tikai kalps kādam karalim?

Part 3.

Prrrrrrra.
Ceļamies veļamies, krītam līdz.
Kādu dienu iedomu pasaulē, visā domu lidojumā lidoja maza doma. Ar savu mērķi. Tālāk aizvien tālāk pavilkt prātu ceļā. Prāts kā kuģis vai bumba un katra doma dzinējspēks, kas ar savu spēku dzen uz priekšu kuģi neatskatoties. Dzīties caur visuma tuneli, gar spožajām planētām un zvaigznēm.

Part 2.

Prrra aiziet!
Iedomu pasulē, katrai domai ir savi spārni, viņi netiek lietoti lai aizbēgtu no kaut kā, tie ir domāti lai kaut ko sasniegtu.
Pār katru karaļzemes novadu pārvalda dizciplinētas nervu šūnas. Karaļvalsti pilnībā varētu pārdalīt uz psēm - melnā un baltā, labā un ļaunā. Un katrā no šīm daļām iedalās novados, vēl sīkāk reģionos un visam tam pašā vidū uzcelta pils, kur karalis ar saviem padotajiem valda pār visu.
  Vienīgā dīvainība kas piemita karaļvalstij bija tas, ka tur neeksistēja skaņa.Tā nebija vajadzīga, jo domām nav vajadzība pēc mutes lai kaut ko pateiktu vai ausis lai kaut ko sadzirdētu. Piedzimsto tā mir savs mērķis un tā ir tikai tāda vienīgā, tapēc mērķis jau bija nostādīts.
  Nemitīga laiska plūsma, dinamiska darbība, skarbais dzīves ritējums - tikai tas notiek šajā iedomu pasaulē.
Dažreiz pat liekas, ka katra doma sitas kā ret sienu, bet vai tomēr tā ir. Vai tas ir vienaldzīgi? Sisties, reizi pakaļ reizei, stundu pakaļ stundai, dienu pēc dienas, pret ķieģeļa sienu. Vai tiešām ir jēga? Droši vien to karalis ir kādreiz apdomājis. Bet viņš zināja - triecies kaut vai pret betona sienu kādu dienu viņai būs jābrūk. Tāpēs arī domas neapstājas, kā priotiskākie karavīri nemet plinti krūmos, neapstājas un neskatās uz atpakaļu. Viņi srien ar savu mērķi. Neviens šķērslis nav neuzvarams. Gulies, lec, tupies un turpini skriet, neapstājies!

 

Iedomu pasaule.

Prrrraaa!
Aiziet, itkā sēžam telpā, bet galvā kā iedomu pasaule rosās domas. Katra ar savu ceļu (katra ar savu dzīves mēķi) skrien un veido dzīvību.
Pasaule lielu kalnu ietverta. Dzīvo mazas domas, idejas, atmiņas un sapņi. Katram no viņiem ir sava mājiņa, katrai savs darbiņš, sava ģimenīte un cerības. Visas karaļvalsts vidū bija uzcelta liela pils. Izteikti lieli laukakmeņi tika spciāli savesti no tālākajām zemēm, lai tikai izveidotu pils mūri. Usz katru debespusi vērās 72 lielgabali, 3 strēlnieku divīzijas, 2 novērošanas torņi. Mūra vidū dzīvoja karalis un viņa troņmantikieki greznā pilī, kura slējās 5 reizes augstāk nekā viņu varenais mūris. Pa pils graznajiem koridoriem varēja satikt tikai dižciltīgākās personas.
Piemērām, pils trešajā stāvā, pašā tālākajā ziemeļbloka dzīvoklītī bija iemmitinājies  pats talantīgākais sapņu indžinieris. Ejot jo augstāk jo iespaidīgākas personas satiec,  kā piemērām trīs simtā sāva toņmantinietku izcilākos padomdevējus, viņiem karalis ir atvēlējis veselus astoņus pils stāvus.
 Pils pašā pēdējā stāvā dzīvoja Karalis - circenis garām kājām, vienmēr turēdams savu zizli sev balkus. Tikai dīvainu zizlis var tik pienācīgi izmantos, kad karalis ieņēma savu vareno troņa vietu, kura  ir tikai trīsdesmit piecus centimetrus augsta, taču aizņem vietau kādus divus kubikmetrus uz grīdas. Nē karalis nebija resns, taču viņam jau no sākta galā ir patikuši lieli un mīksti spiveni. Kralim bija lielas, dziļas un mirdzošas acis. Viņš vienmēr izskatijās kā domās iegrimis, kā nemitīgi pācilādams kādus skumju notikumu savā galvā, satraucies un noraizējies.
Karalim bija divi mantinieki (labā un kreisā roka). pie labās rokas sēdēja miega pelīte, kura katru vakaru skrēja ik pie katra aus un iečukstētu miega vārdus, lai varētu iemigt. Bet pie kreisās rokas sēdēja Lietuvēns, kurš vajāja tos kuri iemiguši....

Ūdens lāses.

Sveiki!

Izdomāju, ka kaut kas ir atkal jāuzraksta, citādi tukš ā pulkstenī na ko dzīvot.

Šodien ir tiešā sasodīti laba diena. Neskatoties šī ir viena no aukstākajām ziemā Latvijā pēdējo gadu laikā, kā arī ir iespēja šim lielajam anticiklonam pārspēt vispār kopējo norišņu mērijuma augstumu visā mērišanas vēsturē pagaidām tie ir bijuši 792mm, bet cerēsim ka šogad būs vairāk un būsim piedzīvjuši kādu kārtējo lielo notikumu ko stāstīt saviem mazbērniem, vai arī vienkārši atcerēties par to.

Atvēru logu, jo gribēju uzzināt kāds ārā laiks, bet izrādās ka logs ir piesalis pie segām ko esmu apklājis pie palodzes šķirbām, lai augstums netiek klāt.

Beigās kaut kā dabuju vaļā logu, atplēšot segas no loga, sieklīgi ir tas ka plēšot segu pūkas palika pie loga, es nezinu kapēc man ats lika pasmaidīt, laikam tapēc ka biju mazāks man ome atļāva spēlēties ar ledu, kurš bij sakrājies pa nakti un piesalis pie stikla virtuvē.

Jā.

Tātad kad biju paraudzijos kas notiek ārā un kāda temperatūra, mēģināju taisīt logu ciet, bet tā šķirbas bija piekritušas ar sniegu, kurš bija sakrājies aiz loga.

piesitos vairāk ar spēku, logs saspieda sniegu ļaujot loga aizvēršanu istenojamu.

Tieši tajā brīdī kad biju aizvēris logu divas ūdens lāses lielā ātrumā triecās pa stiklu uz leju atstājot savas slapjās pēdas uz loga virsmas. Un pirmo reizi mūžā es tiešām nolēroju kā tās sasalst manā acu priekšā. Skrēja skrēja, bet ar katru sekundi sals mina lāsītēm uz papēžiem, beigās palēninādams viņas un noķerdams tās loga vidū, pilnībā tās apstādinājis.

Dīvaini bet katrā mazākajā dzīves sīkumā spēju saskatīt dzīves ritējumu.

Ņemot par piemēru šīs pašas ūdens lāsītes un salu. Viņas uzsāk ceļu loga augšdaļā (sākumā, kā mēs visi), tad sāk triekties un spēt pēc iespējas tālāk līdxz loga lejai, bet uzsākot skrējienu sals tevi sāk ķert un tev jāspēj tikai ātrāk skiet un pēc iespējas garākas pēdas pēc sevis atstāt.

City and Colour - Love don't live here anymore (Rose Royce cover)